Ko es piedzīvoju sākot ar Brasas staciju?

Viss sākās ar Alises zvanu, kad aizdomājos par tiem cilvēkiem, kas pašreiz atrodas man apkārt, un tas nu gan izraisīja veselu pārdomu jūru.

Man blakus stāv kāds jaunietis, ausīs iPod austiņas un mūzika TIK skaļa, ka man sāk likties -vai tramvajā tagad ir arī radio?-.

Tad iekāpj kāds džentelmenis melnā uzvalkā. Viņš ievērojami atšķiras no citiem.

Tikko pabrauca garām kāds pārbāzts autobuss, kā sacīt jāsaka - siļķes mucā-


O jau brīvības iela!

Pabraucam garām kādam onkulim, kurš krāso ielu apmales dzeltenā krāsā. Liekas viņš mīl savu darbu. Izskatās pēc maza bērna, kurš aizrautīgi krāso krāsojamo grāmatu.

Mana radošā mašīna brauc tālāk un tagad es nobraucu gar bērnu pasauli.


Tagad es domāju par tramvaja sliedēm, tās kā divas ogļmelnas čūskas, slīd un vijas cauri visai Rīgai. Un ja nu tās naktī atzdīvojas... ja nu tās naktī atdzīvojas un vaļējām acīm sapņo par katru tramvaja pasažieri -arī par mani-

Tagad mani nepamet sajūta, ka kāds lasa ko es rakstu, tāpēc ik pa brīdim palūkojos uz blakus stāvošo vīrieti un atkal piekārtoju brilles. Tagad viņš izkapa laukā un aizdomīgā sajūta izskāpa līdz ar viņu.

Redzu pie ielas pieslietu motociklu - nepiesitu, tādu uz kura var uzsēsties un aibraukt. Motocikla īpašniekam gan vajadzētu būt drosmīgam, viņš nebaidās, ka motociklu varētu nozagt. Es pateicoties motocikla atstātajam iespaidam un radītajām pārdomām es arī vairs nebaidos, par to ka kāds varbūt to lasa, un ka tas ko rakstu ir tik stulbi, nebaidīties no tā, ka pabraukšu garām savai pieturai - motocikls dod man drosmi-


Bet, nē, tagad es kāpju laukā no savas radošās mašīnas-pareizajā pieturā- un laimīga esmu klāt - galapunktā!

Zi\no Laura